Šodien skatījos, kā ANO Drošības padomes sēdē spridzina Krievijas vēstnieks. Pēc tam sāku domāt par karu, kas vispār ir briesmīgs un bojā man garastāvokli, kurš šajās brīvdienās bija tik brīnišķīgs.
Un te man tēmā atausās atmiņā viens neliels stāstiņš, kuru es jums piedāvāšu zem kata.
Redžinalds Bretnors. Ļaunuma sakne
---------
Reginald Bretnor. Bug-getter.
OCR & spellcheck by HarryFan, 18 August 2000
---------
Mākslinieks Ambrozijs Gošoks pastāvīgi badojās. Taču viņš nevarēja atļauties badoties skaisti – kādā Monmartras vai Griničvilidžas mansardā. Viņš mita nabadzīgā Amerikas pilsētas Pitsburgas daļā, aukstā, piekvēpušā dzīvoklītī, kas bija piekrauts ar lērumu nepārdotu gleznu un mīkstajām, pūkainajām mēbelēm, kas taustei vienmēr šķita mitras, un no to caurumiem šur tur līda ārā polsterējums. Ambrozija stils pārsteidzoši atgādināja Rembranta gleznošanas manieri, lai gan tehnikā jaunais mākslinieks lielo meistaru bija pat pārspējis. Visas Ambrozija gleznas bija līdz smieklīgumam vecmodīgas.
Sieva Ambroziju sen kā bija pametusi, dodot priekšroku apgrozīgam darboņam, kurš bija pamanījies pārdot daudzus tūkstošus Klē un Mondriāna reprodukciju par dolāru un deviņdesmit astoņiem centiem gabalā. Atvadu zīmīti sieva bija uzšņāpusi otrā pusē zobārsta atsūtītajam slepkavnieciskajam rēķinam. Uz grīdas mētājās divas pavēstes uz tiesu, kā arī namīpašnieka paziņojums par to, ka māksliniekam jāizvācas. Neskuvies un nomocījies, Ambrozijs sēdēja visa šī bedlama vidū. Kreisajā rokā viņš turēja avīzes izgriezumu ar recenziju par viņa gleznām, kuru bija sarakstījis kāds Dž. Hermans Lorts – Amerikā atzīta autoritāte tēlotājmākslas jomā. Labajā rokā bija saspiests mastihīns, ar to mākslinieks izmisumā kasīja nost uz audekla trāpījušos mazos zaļos sienāžus – uz molberta bija nostiprināta nepabeigta glezna, kurā mākslinieks bija attēlojis kailu sievieti: savulaik vīram bija pozējusi misis Gošoka.
Mazie zaļie sienāži – šie nolādētie "kriķi-tiķi", kā viņš tos dēvēja, – bija salīduši visur. Tie plosījās visā Savienoto Valstu austrumu daļā. Ambrozijam vispār uz viņiem bija nospļauties. Taču tie viņam kļuva par to bēdīgi slaveno pēdējo pilienu, pēdējo pārdzīvojumu, kas viņu salauza. Ambrozijs kasīja nost sienāžus no audekla un tik domāja savas neierasti smagās domas.
Mākslinieks tā saspringti prātoja vairākas stundas, un viņa domas, protams, tiecās bezgalīgajā tālumā, apdzīvotā Visuma dzīlēs. Lūk, kāpēc, droši vien, divos un trīs minūtēs pēcpusdienā aiz loga atskanēja dūkoņa, tad noklikšķēja no ārpuses atveramā loga vērtne, un uzreiz pēc tam istabā ielidoja miniatūrs kosmosa kuģis, kas pēc formas atgādināja parastu toveri, tas ar blīkšķi nopļaukājās uz kredītā pirktā paklāja, par kuru Ambrozijs vēl nebija paguvis norēķināties. Kuģītī atvērās lūka, un no tās palūrēja kāda dīvaina būtne.
– Te nu es esmu, – būtne teica ar tikko jaušamu, taču nekļūdīgu slāvu akcentu.
Ambrozijs, neizrādot ne mazāko izbrīnu, pārsvieda pār plecu sienāzi un, nozibinājis uz atnācēju acis, ar apņēmību balsī noteica:
– Nē, pie pilsētas tēviem es tevi nevedīšu!
Un teju uzreiz sāka kasīt nost nākamo sienāzi, kura kājiņas bija iestigušas misis Gošokas visintīmākajā ķermeņa daļā.
– Mani jūsu tēvi neinteresē, – dīvainā būtne atbildēja, atsprādzējot no jostas kaut ko līdzīgu uzlabotam blasterim. – Jūs mani domās piesaucāt, jo vēlaties, lai kaut kas tiktu iznīcināts. Un es, Džonijs Piecpadsmitais, atlidoju piepildīt jūsu vēlēšanos. Sakiet taču, kas jums traucē dzīvot?
Ambrozijs nolaida roku ar mastihīnu.
– Daudz kas! – viņš sašutis iesaucās. – Paklausies, mazais, tavs parādīšanās iemesls un veids manas dzīves grūtajā brīdī liek man runāt ar tevi nopietni. Iekārtojies ērtāk.
Un Ambrozijs izkratīja atnācējam visas savas bēdas: viņš pastāstīja par savu neveiksmīgo mēģinājumu vēl mākslas skolā tikt pie stipendijas, par namīpašnieku, par sievu un piedevām – par avīzes izgriezumu ar parakstu "Dž. Hermans Lorts", kuru mazliet vēlāk arī izlasīja, galu galā tiekot līdz šādiem vārdiem: "...jo tieši šādu pseidoradošu personību, tādu "savdabīgu mākslinieku" kā Ambrozijs Gošoks, kuriem raksturīga plakana, fotogrāfiskai pietuvināta īstenības uztvere, darbi izraisa sašutumu jebkurā vērīgā kritiķī: noraugoties Gošoka audeklos, smalks cienītājs radīs apstiprinājumu tai dziļi pamatotajai doktrīnai, ko esmu izklāstījis grāmatā "Veidojošā radošā personība": īstu mākslas darbu spēj radīt tikai mākslinieks, kurš mācījies speciālās mākslas studijās pie lieliem meistariem, to var radīt – ko varētu arī neatgādināt – apgūstot to bagātīgo tēlu krātuvi, kas apdzīvo mums apkārt esošo dabu, piemēram, pa upēm pludināmu baļķu, zemu virs zemes lidojošu putnu, ar visām saknēm izgāztu koku un saplaisājušu klinšu tēlus; viss pārējais ir tikai māns, mirāža, bezkaunīga krāpšana!" Ambrozijs nometa izgriezumu uz grīdas.
– Tev varētu šķist, – viņš iesaucās, – ka parasts mirstīgais nespēj izturēt visu to, kas ar mani ir atgadījies! Bet nē taču, – viņš norādīja uz uzmācīgajiem sienāžiem, – visam pa virsu vēl šis!
– Un ko nozīmē "šis"? – būtne apjautājās.
Ambrozijs dziļi ievilka elpu, aizskaitīja līdz septiņi un tad histēriski iekliedzās:
– Kriķi-tiķi!
– Kādi nieki! – būtne ierunājās. – Es viņus visus iznīcināšu. Tikai tu man samaksāsi...
– Es? Samaksāšu?.. – ar rūgtumu balsī ierunājās Ambrozijs. – Ar ko gan es tev samaksāšu?
– Tu man samaksāsi ar gleznām. Sešus audeklus atdosi tūlīt pat. Kā avansu. Tad es sākšu iznīcināt tavus kriķi-tiķus. Pēc tam, kad darbs būs padarīts, atdosi man vēl duci gleznu.
Ambrozijs nosprieda, ka uz citām planētām acīmredzot mīt ekscentriski mecenāti, tomēr neiebilda. Viņš vienaldzīgi noskatījās, kā atnācējs iekrauj kuģī sešas viņa gleznas, un negribīgi pamāja viņam atvadoties. Tiklīdz citplanētietis bija devies prom, Ambrozijs teju uzreiz turpināja savu nodarbi – atkal sāka kasīt nost sienāžus no misis Gošokas kailā ķermeņa.
Atnācējs atgriezās pēc diviem gadiem. Taču šoreiz viņa kosmosa kuģim nenācās lidot iekšā pa logu. Tas vienkārši planēja garām Ambrozija Gošoka pils torņiem Floridā, tieši pagalmā ar strūklakām, kas mazliet atgādināja tās, kas šļācas Tadžmahala kapeņu priekšā, un nolaidās starp draiskulīgām jaunām sievietēm; raugoties uz viņu figūrām un drēbēm, varētu pieņemt, ka viņas ir modernizētas musulmaņu paradīzes iemītnieces. Dažas sievietes – pilnīgi kailas – plunčājās strūklakās. Citas klaiņoja ap Ambroziju un viņa molbertu cerībā, ka viņš mēģinās viņas savaldzināt. Divas skaistules stāvēja blakus ar mušu pletnēm rokās, gatavas gāzt tās virsū mazajiem zaļajiem sienāžiem, ja tie parādītos.
Atnācējs nepievērsa īpašu uzmanību tam, ka Ambrozijs viņam pamāja visai ieturēti.
– Atrast jūs bija pagrūti, – iesmejoties noteica citplanētietis. – Pusjūdzi uz ziemeļiem no šejienes redzēju milzīgas pilis – ha-ha! – tikai iedomājieties, tīrs marmors! Dienvidos japāņu pils – vēl grandiozāka! Kas to visu ir uzbūvējis?
Ambrozijs ne pārāk laipni atbildēja, ka pilis pieder komponistiem, tēlniekiem un rakstniekiem, bet japāņu pils ir kādas padzīvojušas dzejnieces iegriba. Taču atnācējam būtu Ambrozijs jāatvaino: viņš ir aizņemts...
Šķita, ka atnācējs nepievērsa mākslinieka vārdiem ne mazāko uzmanību.
– Paskatieties, kā viss apkārt ir mainījies! – viņš iesaucās, berzēdams rokas. – Mākslas darbinieki plaukst un zeļ. Viņiem ir pašiem savas jahtas, "Rolsroisi", briljanti, viņus ieskauj pulks pievilcīgu sieviešu – ūdeļu kažociņu īpašnieču. Es ierados, lai saņemtu savu honorāru – solītās divpadsmit gleznas.
– Lasies prom! – atcirta Ambrozijs. – Neko tu nedabūsi!
Atnācējs apstulba.
– Vai tad jūs neesat laimīgs? – viņš iebilda. – Vai tiešām jums nepatīk šāda dzīve? Es taču visu izdarīju, kā solīju. Jūs man esat parādā vēl duci gleznu par honorāru.
Tieši tajā mirklī uz audekla, kurā bija uzzīmēta kaila sieviete un pie kura strādāja Ambrozijs, uzlēca sienāzis. Mākslinieks aizsvieda otu.
– Neko tu nedabūsi, krāpniek! – viņš sašutis iekliedzās. – Tu taču tā arī neko neesi izdarījis! Tagad jebkurš mākslinieks var gūt panākumus, taču tev ar to nav nekāda sakara. Paskaties: te joprojām mudž no šiem nolādētajiem kriķi-tiķiem!
Atnācējam no brīnumiem atkārās žoklis. Kādu brīdi viņš apstulbis blenza uz Ambroziju.
Pēc tam nošļupstēja:
– Kriķi-tiķi – sienāži? Mans Dievs! Bet es taču iznīcināju visus kritiķus!
Un doma ir šāda: varbūt, ja iznīcinātu visus politiķus, arī iestātos vispārēja labklājība?
Nav no svaigajām, zinu, bet ļoti jau nu aktuāla.